Slimību cēloņi. Priča

Reiz kāds ceļotājs satika vecu daoistu skolotāju, kurš sēdēja uz akmens ceļa malā:slimiba.jpg

- Pasaki man, kas rada slimību? – jautāja ceļotājs

- Domas ... – tāda bija atbilde.

- Kāpēc cilvēki tik daudz domā par savām slimībām?

- Viņiem tās ir vajadzīgas ... -  dao skolotājs pasmaidīja.

- Vajadzīgas? Kāpēc? - ceļotājs bija pārsteigts.

- Lai atpūstos no ikdienas rūpēm, burzmas un tā ko negribas darīt...

Ceļotājs klusēja apdomājot to, ko dzirdējis.

- Bet, ja cilvēki iet pie ārstiem, tad viņi tomēr grib no tām atbrīvoties?-  Viņš jau teica ar šaubām.

- Viņi vēlas atbrīvoties no nepatīkamiem simptomiem -, vecais vīrs noteica, paraustot plecus,  - un nevis no slimībām, kas tos pasargā pašus no sevis ...

- Pasargā pašus no sevis ... - atkārtoja ceļotājs. Viņš pašūpoja galvu un jautāja:

- Vai ir iespējams aizstāvēt sevi kādā produktīvākā veidā?

- Jā, ir iespējams ..., bet tad jums ir jāmaina sava dzīve.-

- Kā?

- Tiešais ceļš prom no slimības ir iet projām no visa, tā, ko nemīli, pie tā, ko vēlies darīt, un kas dod prieku darbā un ikdienas dzīvē... Tad slimība no palīga vai skolotāja pārvēršas par kaut ko nevajadzīgu un traucējošu. Tieši šādā veidā tā sāk vājināties.

Vecais vīrs apklusa, paskatījās uz tuvumā esošo pļavas ziedu un turpināja:

-Bet dzīvi ir grūti mainīt ... Vieglāk ir slimot ... Atrodot kvalificētu ārstu, kurš mazina simptomus, periodiski var izbaudīt atpūtu, būtībā tā padziļinot slimību.

-Hm ...-  aizdomājās ceļotājs. - Ko jūs ieteiktu ārstiem šajā sakarā?

- Nevis koncentrēties uz sekām, bet meklēt slimību cēloņus. Motivēt cilvēkus mainīties, neskatoties uz viņu neapmierinātību un spēcīgo pretestību ...

- Un ja ārsti nezina, kā?

-Lai mācās, ja viņi vēlas kļūt par dziedniekiem, kuri maina likteņus - pasmaidīja daos.  – Būt par  simptomu ārstētāju ir vieglāk, ērtāk un tas dod vairāk naudas ... Bet ejot šo ceļu, agrāk vai vēlāk zūd jēga un izzud arī prieks par darba rezultātiem...

Viņš apklusa uz mirkli un pēc tam pabeidza:

- Citādāk dzīves beigās nebūs ko atcerēties...

 

 Autors: Artjom Skobelkin