Joga Vašišta

Йога Васишта, перевод с санскр. Свами Венкатесананда, перевод с англ. Анаами Баба, Baltijos Gyvenimo meno labdaros ir paramos fondas, Вильнюс, 2009

 

 

“Es esmu tas” – šādas koncepcijas nerodas cilvēkam, kurš ir iepazinis sevi, bet gan tikai muļķim vai slimniekam. “Es esmu viss” – zinot šo, patiesības zinātājs neslīkst skumjās un ciešanās, viņš nepieķeras objektiem, kuri veicina ciešanas. Tāpēc šādu cilvēku nespēj satraukt ne prieks ne ciešanas (228).

 

Šīs iluzorās pasaules uztveršanas slimību nevar izārstēt nepārvarot prātu, un tas ir vienīgais līdzeklis. ... Šī iluzorā pasaule dzīvo prātā, kā krūzē ir tilpums; ja krūze ir sasista, pasaules iluzorā uztvere pazūd .... (228)

 

Apziņa, atmodināta patiesībai, neiekrīt koncepciju slazdā, tāpēc ka, pat ja liekas, ka tā iziet cauri dažādiem psiholoģiskiem pārdzīvojumiem, no tiem nerodas ilūzijas un pārdzimšanas cikli (229).

 

Vari iet kur vien gribās, tu nekur neatradīsi augstāko mieru, kā tikai nomierinot domas. Tāpēc atmet visas cerības un vēlmes (232).

 

Pašapzināšanās, kura pašierobežošanās procesā ieslēdz sevi ierobežotībā ir prāts (232).

 

Paša nozīmīguma sajūta ir bezgalīgu ciešanu, skumju un netaisnīgu darbību avots. ... Bet kad izbeidzas ego sajūta, tad iluzorās apkārtējas pasaules sēkla atkārtoti neizaug un izbeidzas visas vēlmes (235).

 

 Kur ir pašapzināšanās, nav ne prāta, ne sajūtu orgānu, ne tendenču un pieradumu, ne koncepciju un jēdzienu (237).

  

Kad prāts izbeidz savu eksistenci, jo pilnībā vairāk nav materiālās eksistences jēdzienu, apziņa eksistē savā sākotnējā būtībā, un to sauc par tīro eksistēšanu (238).

 

Ak gudrais, patiesībā nav nekā tāda, ko būtu vērts gribēt vai noraidīt. Kamēr šie priekšmeti ir redzami kā objekti, tie ir nekas cits, kā koncepcijas, jēdzieni, sajūtas. Kad nav ko sasniegt, automātiski, nav arī ko noraidīt. Labais un sliktais, mazais un lielais, vērtīgais un nevajadzīgais – visi šie jēdzieni balstās uz vēlamā jēdzienu. Kad vēlmes zaudē jēgu, tās vispār vairs nerodas. Patiesībā nav nekādas būtības visā šajā redzamajā pasaulē – kalnos, okeānos, mežos, vīriešos un sievietēs un visos priekšmetos. Tāpēc nerodas vēlmes pēc tā visa. Kad nav vēlmju, sirds atrodas augstākajā svētlaimē.

 

Tikai tajās dienās, kad pašapzināšanās gaisma spoži spīd sirdī, cilvēks patiesi dzīvo. ... Kad beidzas prāts un ego, rodas pašapzināšanās. To var sasniegt ejot jogas ceļu. ... (246)

 

... kamēr neuzvarēsi prātu ar prātu, nevar sasniegt savas patiesās būtības izpratni, un kamēr tev ir iluzorās uztveres “es” un “mans” – ciešanas nebeigsies, tāpāt kā, uzzīmēta saule nekad nenoriet (247).

 

Tas kurš zina “es nēeksistēju un otrs arī nēeksistē”, vai “lai tas notiek un nenotiek” un, kurš nemeklē baudas, ir atbrīvots (249).

 

 ... ir divi ceļi domu plūsmas aprurēšanai: pirmais  - jogas ceļš, kurš ietver apzinātu domas apturēšanu; otrais – zināšanu ceļš, kurš ietver sevī pareizu patiesības izpratni (260).

 

Gudrie apgalvo, ka prātu izsauc prānas kustība; un tāpēc, apturot prānas plūsmu, prāts norimst. ... Prānas plūsma rimst, ja visas cerības un vēlmes sirdī izbeidzas ar patiesas prakses, kura aprakstīta rakstos un gudro cilvēku mācībās, palīdzību un kultivējot nepieķeršanos iepriekšējās dzīvēs vai patiesu pārdomu (meditācijas ) praksi un viengabalainu nodošanos vienotai patiesībai.

 

Prānas plūsmu var apturēt arī ar elpošanas vingrinājumiem, kuri tiek veikti bez lieka sasprindzinājuma, bez piepūles, vienatnē, vai skandējot svēto OM, pārdzīvojot tā nozīmi, kad apziņa sasniedz dziļa miega līmeni (260).

  

Kad prāts beidz eksistēt, izbeidzas arī vēlmes. Kad prāts ir miris un vēlmes ir mirušas, rodas izpratne un dzimst nesavtība. ... Es esmu mūžīga augstākā apziņa, visuresoša un smalka (262-263).

 

Nav nekā kā tikai apziņa, bez sākuma un bezgalīga. ... Ak prāts – patiesībā tu neko nedari un neko nejūti (264).

 

Pati prāta būtība – muļķība. Tāpēc, kad tas mirst, rodas tīrība un citas cēlas īpašības. Daži gudrie sauc par “tīru prātu” tīra miera un tīrības stāvokli, kurā atrodas apgaismots gudrais, kura prāts ir miris. Tāds apgaismotā cilvēka prāts ir pilns ar cēlām īpašībām, draudzīgumu u.c. Šāda dabiska tikuma eksistēšana apgaismotā gudrajā saucas – satva, tīrība, causrpīdīgums u.c. (272).

 

Redzamā pasaule rodas tikai prātā, to var izprast par piemēru izmantojot sapņus. Viss ko redzam šeit kā pasauli, ir tikai paplašināts (modificēts) prāts, kā pods ir tikai modificēti māli (272-273).

 

Lai nomierinātu prātu, jogs praktizē pranajamu (dzīvības enerģijas kustības bremzēšanu), meditāciju un citas līdzīgas drošas metodes. Izcilie jogi uzskata pranajamu kā vispiemērotāko metodi prāta miera sasniegšanai, nomierināšanai u.c. (273)

 

Ja ilgi un intensīvi ļaujas prāta nepareizajām uztverēm un kaprīzēm, apziņā rodas šī iluzorā pasaule. Cilvēks, kurš iekritis pats savu nosacītību slazdos, tic visam ko redz un uzskata par reālu. Tā rodas neizpratne. Nosacītību un fantāziju intensitātes dēļ, viņš pamet savu būtību un uztver tikai šo iluzoro pasauli. Tas viss notiek tikai ar dumju cilvēku. ... Kad prāts nostiprinās savās kļūdainajās interpretācijās, tas kļūst par atkālpārdzimšanu, vecuma un nāves avotu (sēklu)Ja nerodas vairs jēdzieni par vēlamo un nevēlamo, nerodas prāts, un paliek tikai bezgalīgs miers (273).